Mans atveseļošanās stāsts (+ video intervijas)

Tie, kuri mani pazīst zina, ka es visu dzīvi biju ļoti aktīvs sportists: futbols, fitness, skriešanas sacensības, dažādas šķēršļu skriešanas sacensības, vienmēr uzturēju sevi labā fiziskā formā, nebija nekādu kaitīgu ieradumu, ēdu ļoti veselīgi (vismaz toreiz salīdzinot ar citiem man tā likās). Ja man kāds pirms trīs gadiem prasītu, kad es pēdējo reizi biju pie ārsta, tad īsti nevarētu atcerēties, jo pie ģimenes ārsta iegriezos tikai tāpēc, lai saņemtu kādu „standarta” vakcīnu vai arī, lai saņemtu rakstisku atļauju, lai varētu piedalīties kādās sacensībās ārzemēs.

Tad arī sākās viss nesaprotamais. Standarta analīzēs nekas neuzrādījās, bet es zināju un jutu, ka ar manu ķermeni notiek kaut kas neizskaidrojams, staigāju apkārt kā „zombijs”, visu laiku bija neliela temperatūra ap 37, mugurkaulu „dedzināja”, tā ka gribējās to izraut ārā, rokas un kājas bija kā „vate”, nebiju gulējis ~2nedēļas, naktīs tirpa roku un kāju pirksti, ja izdevās kaut nedaudz iemigt, tad piecēlos no tā, ka biju pilnīgi slapjš no sviedriem. Pēc divu nedēļu pavadīšanas slimnīcā, tā arī nekas nopietns netika atrasts, mani izrakstīja ārā ar standarta diagnozi „Veģetatīvā distonija”, joprojām bija tā pati nelielā temperatūra un tika izrakstīta kaudze ar antidepresantiem, tātad tas lika saprast, ka viss ir tikai manā galvā un iedomās.

Tad uzsāku staigāšanu pie visiem iespējamajiem ārstiem (un ne tikai ārstiem): imunologi, neirologi, dziednieki, taču viss bez taustāmiem rezultātiem. Visos slēdzienos uzrādījās tā pati „Veģetatīvā distonija” un depresija (kura palika aizvien smagāka), līdz ar to tika izrakstīti kārtējie antidepresanti un kaut kas imunitātes stiprināšanai. Līdz beidzot tiku pie neirologiem, kuri veica padziļinātākas pārbaudes muskuļos un rezultātos uzrādījās „polineiropātija roku un kāju muskuļos”. Protams, tā ir ļoti nopietna diagnoze, kura laika gaitā var novest pie kustību traucējumiem un invaliditātes. Tajā laikā tiku pie ļoti labas funkcionālās terapeites, ar kuras palīdzību (lietojot nepieciešamos vitamīnus) mēneša laikā pacēlām manu imunitāti un jau nedaudz sāku justies kā cilvēks.

Taču tad oktobrī notika nākamais neizskaidrojamais pavērsiens. Sajūta bija tāda it kā galvā izslēgtos kaut kāds „slēdzītis” un tad sākās neizskaidrojamas lietas ar maniem muskuļiem: krampji, muskuļu raustīšanās un drīz vien sāku pamanīt, ka muskuļi sāk samazināties, t.i. dilt, viss mans ķermenis sāka mainīties ar katru dienu. Pierakstījos pie Latvijā zināma fizioterapeita, kurš mani apskatot teica, ka diemžēl notiek visa ķermeņa muskuļu atrofija un tas ir neatgriezenisks progresējošs process un viss ko mēs varam darīt, tas ir ar fizioterapijas palīdzību palēnināt šo muskuļu atrofijas procesu.

Otro reizi devos uz slimnīcu, lai veiktu pilnu ķermeņa pārbaudi. Pēc trīs nedēļu pārbaudēm un pēc konsīlija slēdziena man tika diagnosticēta „Motoro neironu saslimšana”, un tas apstiprināja to, ka smadzenes uz muskuļiem nevada pietiekoši daudz nervu impulsus, līdz ar to muskuļi pakāpeniski atrofējas. Klasiskajā medicīnā šādai diagnozei zāļu nav un tas, ko man varēja ieteikt, bija nākt uz slimnīcu reizi trīs mēnešos uz novērošanu. Atceros, ka tajā laikā uzreiz nodomāju, ņemot vērā tik strauju muskuļu atrofiju, vai pēc trīs mēnešiem es vispār pats varēšu aiziet līdz slimnīcai, jo jau laikā ko pavadīju slimnīcā ar katru dienu novēroju, ka spēka, kāpjot pa kāpnēm, kļūst aizvien mazāk.

Protams, neziņa par to kas notiek, neziņa par to kas vispār notiks pēc pusgada, pēc gada, iedzina vēl lielākā depresijā un reālās domās par pašnāvību. Tomēr iekšēji bija kaut kāda neliela dzirkstele, kas vēl lika meklēt izeju un es sāku meklēt. Meklēt cilvēku stāstus, kuri atveseļojušies no šķietami neārstējamām slimībām (protams, visi stāsti no ārzemēm), un tas man deva cerību, ka arī es varu kaut ko mainīt.

Manai diagnozei nav ārstēšanas ne tikai Latvijā, taču arī visā pasaulē, jo nav nekādas „brīnumtabletes”, kura var likt smadzenēm darboties kā nepieciešams un sākt sūtīt signālus uz muskuļiem. Bet turpinot veikt savu izpēti, mēs nonācām līdz alternatīvai klīnikai Amerikā (Maiami), uz kuru dodas cilvēki no visas pasaules ar līdzīgām diagnozēm, lai ar inovatīviem peptīdiem (vielas, kuras vesels muskulis ražo pats) pabarotu dilstošos muskuļus un meklētu cēloņus, kāpēc tas notiek ar viņu ķermeņiem (jo katram cilvēkam var būt citi cēloņi). Protams, sākotnēji tas likās kaut kas nereāls, taču vairs nebija ko zaudēt un ar draugu, radu un kolēģu milzīgu atbalstu tika savākta nepieciešamā naudas summa, lai varētu doties ceļā.

Atceros, ka sākotnēji mums bija video zvans ar šīs klīnikas vadītāju-bioķīmiķi, kura, ņemot vērā laika posmu, kad tas viss sākās, konstatēja, ka ir diezgan strauja muskuļu atrofija.

Tas bija jau 2020. gada janvāris, kad jau paralēli es biju saticis savu „garīgo skolotāju” un biju uzsācis regulāras meditācijas, jo mūsu garīgā-mentālā puse ir pati svarīgākā jebkurā atveseļošanās procesā (šobrīd es to droši varu apgalvot).

Martā mums bija jādodas uz Ameriku un tieši tad sākās vispasaules vīrusa uzliesmojums. Tas ļoti būtiski ietekmēja arī mūsu plānus, jo vienā vakarā Amerikas prezidents paziņoja, ka pēc trīs dienām slēdz robežas ar Eiropu, taču mūsu lidojums bija tikai pēc divām nedēļām. Mana brīnišķīgā sieva operatīvi saorganizēja jaunas biļetes. Reģistrējot biļetes Rīgas lidostā kasiere mums vēl izbrīnīti jautāja: „Vai jūs tiešām lidosiet uz Ameriku, jūs iespējams netiksiet atpakaļ”, taču viņa nezināju, ka tā iespējams ir mana vienīgā cerība vēl kaut ko mainīt. Tā nu mēs jau pēc divām dienām ar pēdējo reisu ielidojām Ņujorkā, kāpēc pēdējo, jo pāris stundas pēc mūsu nosēšanās Amerikas robeža ar Eiropu bija slēgta uz nezināmu laiku.

Protams, tās ~600 injekcijas, kuras man trīs nedēļu laikā tika injicētas visos ķermeņa muskuļos (atbraucot no Amerikas es pats vai sieva vēl pusgadu veica injekcijas manās kājās, rokās, mugurā), tās muskuļiem tikai deva laiku, laiku, pa kuru man bija jāsaprot reālie slimības cēloņi, kāpēc tas viss notiek un bija jāsaprot ko darīt, lai mans ķermenis pats varētu uzsākt atjaunošanos.

Iegūtā pieredze, zināšanas un analīžu rezultāti (lielu daļu no analīzēm Latvijā nevar uztaisīt un daļu nevar arī Eiropā) deva ļoti daudz atbildes un parādīja virzienu kurā ir jādodas, lai virzītos uz veselības atgūšanu.

Atgriežoties Latvijā es turpināju visas uzsāktās „ārstēšanas metodes”, kā arī nepārtraukti turpināju pētīt, ko es vēl varētu darīt, lai palīdzētu savam ķermenim atveseļoties, līdz ar to nepārtraukti papildināju savu protokolu.

Viena no lietām, kura vēl bija jāizdara, lai organismā nebūtu nekā, kas varētu traucēt atveseļošanās procesā, bija jāatbrīvojas no svešķermeņiem organismā un manā gadījumā tāds bija polipropilēna (naftas izstrādājums = plastmasa) cirkšņa trūces tīkliņš, kurš 2018. gadā pēc trūces tika operācijā ievietots manā ķermenī un pētot dažādus stāstus sapratām, ka tas arī varētu būt viens no iemesliem ķermeņa imūnšūnu reakcijai un „īssavienojumam” šūnās.

Manā gadījumā fiziski tas tīkliņš netraucēja, nebija nekādu sāpju, pietūkuma, līdz ar to es ķirurgiem nevarēju pierādīt to, ka man šis tīkliņš būtu jāņem ārā, taču lai to izdarītu Latvijā, man šāds pierādījums bija nepieciešams. Šis ir atkal garš stāsts, taču 2021. gada 23.jūnijā (Līgo dienā), pateicoties ļoti profesionālam ķirurgam, Berlīnes klīnikā man šis tīkliņš tika izņemts. Protams, izņemt tīkliņu bija daudz bīstamāk nekā to ielikt. Kā man teica ķirurga palīgs pirms operācijas, tad iedomājies „ar līmi kopā ir salīmētas divas papīra lapas un mums tās ir jāatvieno viena no otras, tās nesaplēšot”. Operācijas ilgums bija divreiz ilgāks nekā sākotnēji paredzēts, taču viss noticēja veiksmīgi un pēc mēneša, kad viss bija sadzijis, es jau varēju atsākt savas vingrojumu programmas.

2021. gada augusta beigās, pēc divu gadu pauzes, es beidzot devos savā pirmajā 2km skrējienā, un mani muskuļi šo skrējienu pieņēma ļoti labi, vairs nebija muskuļu krampju, nebija muskuļu raustīšanās, es vienkārši lēnām skrēju gar jūru un sajūta bija neaprakstāma.

Mans standarta svars pirms šiem 2019.gada notikumiem bija ~74kg un laikā, kad bija lielākie muskuļu zaudējumi, svars bija nokrities līdz 65kg. Šobrīd mans svars ir atpakaļ ap73kg. Trīs reizes nedēļā savā „mājas trenažieru zālē” veicu spēka vingrojumus, ko papildinu arī ar pilatēm, nedēļas nogalēs dodos skrējienā vai garākā pastaigā pa mežu. 

Par šo izieto ceļu un gūto pieredzi es šobrīd rakstu grāmatu, jo zinu ka tas būs noderīgi arī citiem, kuri ir līdzīgās situācijās, kā arī motivējoši tiem, kuri vēlas, taču nezin kā kaut ko mainīt, lai dzīvi padarītāku vēl veselīgāku un piepildītāku. Mans atveseļošanās protokols ir ļoti plašs: uzturs, vitamīni, pašmotivācija, sevis pārprogrammēšana, meditācijas, fiziskie vingrinājumi, auksta duša, elpošanas vingrinājumi utt.

Katrā ziņā tas, ko gribēju pateikt, ka mūsu ķermenis ir kaut kas ļoti unikāls un tā dabīgais stāvoklis ir būt veselam, mūsu ķermenis vienmēr tieksies uz savu dabīgo stāvokli, mums atliek tikai saprast to, ko mēs darām nepareizi un jāpalīdz savam ķermenim atveseļoties. Kā redziet, tad manā atveseļošanās ceļā, izņemot antidepresantus, īsti nebija citu medikamentu (jo neviens nevarēja pateikt, kas par vainu un kādu zāli īsti izrakstīt). Un arī antidepresantus psihiatra uzraudzībā es padzēru pāris nedēļas, kad bija vissmagākā depresija (protams, mans psihiatrs par to neuzzināja, jo pēc divām vizītēm es pie viņa vairs negāju), bet tālāk jau ar meditācijām un darbu ar sevi es gada laikā izgāju no šī psiholoģiski graujošā stāvokļa, bet tas jau arī ir atsevišķs stāsts.

Ejot šo atveseļošanās ceļu, es sapratu un pārliecinājos par to, ka diagnoze ir tikai nosaukums, jo jebkurai slimībai galvenais ir saprast cēloni, kāpēc tas notiek un novērst to, jo pat ņemot vērā vienādu diagnozi, cēloņi katram var būt dažādi. Un pat ja mēs uzreiz nevaram atrast šo cēloni, ir ļoti daudz lietas, kuras mainot savā ikdienā, mēs varam sākt palīdzēt savam ķermenim tuvoties viņa dabīgajam stāvoklim – būt veselam!

Un beigās gribu pateikties. Pateikties visiem, kuri bija un ir svarīga daļa no mana atveseļošanās ceļa. Pirmkārt, lielākais paldies manai sievai, kura bija un ir kopā ar mani katru dienu, visā manā atveseļošanās ceļā, gan ejot cauri smagākajiem depresijas un vājuma posmiem, gan atbalstot un palīdzot man visos manos atveseļošanās procesos. Bez viņas atbalsta manis visticamāk šeit vairs nebūtu! Paldies funkcionālajai terapeitei Anitai, kura pašā sākumposmā pacēla manu imunitāti un beidzot sāku juties kā cilvēks un deva man milzīgas zināšanas par uzturu, vitamīniem, analīzēm utt. Protams, milzīgs paldies manam „garīgajam skolotājam” Liutauras Viktorinas, kurš man iemācīja un turpina mācīt uzņemt dziedinošo enerģiju un atrast mieru un mīlestību sevī. Paldies visiem draugiem, radiem, paziņām, kolēģiem un vienkārši labiem cilvēkiem, kuri atsaucās un saziedoja nepieciešamo naudas summu, lai es varētu realizēt savu neticamo braucienu uz Miami klīniku! Paldies manai mammai, ka to visu izturēja un ka noticēja tam ko es daru, lai atveseļotos. Paldies visam BodyScience personālam, īpaši klīnikas vadītājai bioķīmiķei Amy un labākajam un pozitīvākajam medbrālim Kyle, kuri man deva milzīgas zināšanas par cilvēka ķermeni, par to kā tas darbojas un kas tam nepieciešams, lai tas varētu uzsākt atveseļošanos. Paldies Park-Klinik Weißensee personālam un īpaši Dr.Georg Arlt, kurš uzņēmās veikt šo sarežģīto cirkšņa trūces tīkliņa izņemšanas operāciju. Un varbūt tas izklausīsies mazliet augstprātīgi, bet liels paldies arī man, par apņemšanos, nebeidzamo pašmotivāciju, cīņassparu un pacietību. Protams, milzīga nozīme ir apkārtējo palīdzībai un atbalstam, taču vienmēr jāatceras, ka galveno darbu tāpat būs jāveic mums pašiem. Kā es pirms diviem gadiem teicu savai sievai: „Šis nebūs sprints, tas būs kā maratons, manas dzīves grūtākais un svarīgākais maratons. Distance ir gara, ar kāpumiem un kritumiem, apkārtējie var man palīdzēt, padot ūdeni, kādu enerģijas batoniņu, atbalstīt trases malā ar atbalsta saukļiem, taču jebkurā gadījumā jāskrien būs man pašam!”