Mani pārdomu stāsti

2019.gada beigās, kad es uzsāku savu atveseļošanās ceļu, es sāku ar pateicību. Protams, tajā laikā man bija ļoti smaga depresija no tā, ka es vispār nesapratu, kas notiek ar manu ķermeni, visi muskuļi strauji dila un es vispār nezināju, kas ar mani notiks pēc pus gada, vai es vispār vēl varēšu skriet, staigāt utt. ESIET PATEICĪGI!

Toreiz tā pateicība bija tāda izdomāta un niecīga un tā nenāca no sirds, jo galva bija pilna ar melnām domām un grūti bija par kaut ko pateikties, bet es meklēju tās mazās lietas par ko būt pateicīgam un pamazām mācīju savām smadzenēm pateikties.

Ar laiku mana pateicības sajūta pieauga un līdz ar pateicību pieauga arī mana pārliecība par sevi un saviem spēkiem. 2021.gada vidū, kad es noskrēju savus pirmos divus kilometrus pēc lielās pauzes, tad mana pateicība jau bija daudz dabīgāka un lielāka un tā tikai pieauga.

Variet tikai iedomāties, cik liela ir mana pateicība pēc šodienas skrējiena!

Tāpēc esiet pateicīgi par to, kas jums ir, esiet pateicīgi arī par tiem pārbaudījumiem, kas jums tiek doti, jo caur tiem jums ir iespēja iegūt jaunu pieredzi, zināšanas. Esiet pateicīgi katru dienu un jūs redzēsiet kā viss sliktais pamazām pametīs jūsu prātus un labais vairosies!

Varbūt jūs domāsiet "par ko man šodien būt pateicīgam?". Jūs lasiet šo rakstu, tātad jums ir spēja redzēt, jūs saprotiet šo rakstu, tātad jūs spējat domāt un saprast, jūs paņēmāt rokās telefonu un velkat ar pirksiem pa ekrānu, tātad jūsu rokas un pirksti darbojas, jūs no rīta pamodāties, tātad jums ir dota vēl viena lieliska diena! Vienmēr jāatceras, ka pasaulē ir miljoniem cilvēku, kuri būtu laimīgi, ja viņiem būtu kaut kas no tā, kas jums liekas pašsaprotams.

Lai arī kādās dzīves situācijās mēs būtu, ir tik daudz lietu par ko mēs varam pateikties. Mēs bieži vien dzīvojam domās par to, ko esam zaudējuši vai domās par to kā mums nav un aizmirstam par to kas mums ir. Pateicība ir kā sniega bumba, kura tikai jāpalaiž lejā no kalna un tā paliks lielāka un lielāka un tā pārvelsies pāri problēmām un sliktajām domām.

Esiet pateicīgi!

Visi ir dzirdējuši tādus teicienus, kā "Cerība muļķa mierinājums" vai "Neatņemiet cilvēkam cerību, iespējams tas ir pēdējais kas viņam ir palicis". Protams, ja kāds ir ļoti grūtā situācijā un nav redzama izeja, tad vienmēr paliek Cerība, taču...

Daudzi ir dzirdējuši par tādu Pandoras lādi. Sengrieķu mitoloģijā Pandora bija pirmā sieviete, kuru radīja dievi. Pandorai tika iedota lāde, kurā atradās visas pasaules nelaimes un netikumi. Tā tika iedota ar noteikumu, ka to nedrīkst vērt vaļā, taču ziņkārības vadīta Pandora tomēr ieskatījās lādē un visas pasaules nelaimes un netikumi, kā Skaudība, Dusmas, Naids utt. sāka gāzties pār pasauli.

Pandora saprazdama ko ir izdarījusi ātri taisīja lādi ciet, taču lādē bija palikusi tikai viena lieta un tā bija Cerība.

Atgriežoties pie mana stāsta. 2019.gada beigās es stāvēju ārstu konsīlija priekšā un vairāki ārsti pētot manu ķermeni, nonāca pie beigu diagnozes. Jau apskates laikā es ārstu sejās redzēju gan līdzjūtību, gan žēlumu, jo viņi ļoti labi saprata kas notiek un uz kurieni tas ved.

Pēc konsīlija slēdziena saņemšanas es arī saņēmu atbildi, ka šādai diagnozei ārstēšanas īsti nav un jāierodas slimnīcā reizi trīs mēnešos uz novērošanu. Saprotot, ka kaut kas ir jādara, es galvenajam neirologam jautāju "Ko man tagad darīt, man taču kaut kā ir jāārstējas?". Un te es arī saņēmu savu pirmo Cerību, jo atbilde bija "Varbūt pāries!".

Tagad, atskatoties atpakaļ un redzot visu to kas tika darīts un mainīts, lai es varētu uzsākt atveseļošanos, es droši varu pateikt, ka man iedotajai Cerībai "Varbūt pāries", noteikti nebūtu nekāda pamata - nepārietu.

Protams, visi mani atbalstīja cik varēja un es par to esmu ļoti pateicīgs, taču tas ko tajā laikā vismazāk vēlējos dzirdēt, bija tādas frāzes, kā "Cerēsim, ka viss būs labi" vai "Cerēsim, ka viss izdosies", jo es ļoti labi sapratu, ka Cerība nebūs tā kas mani varētu izārstēt, man bija nepieciešamas reālas darbības, reāls atveseļošanās plāns.

Tad jautājums, kas ir šī Cerība? Vai dodot cilvēkam Cerību mēs nemaldinām viņu? Ja cilvēks dzīvos tikai ar Cerību, ka viss būs labi, vai tas būs pareizi?

Cerība ir laba tikai tad, ja paralēli tam cilvēks arī dara visu iespējamo, lai risinātu radušos situāciju. Priekš mūsu smadzenēm Cerība, tas ir kaut kas ļoti gaistošs, vienā brīdī tā ir, bet nākamajā brīdī vairs nav.

Protams, arī manā situācijā viss tomēr sākās ar Cerību, taču ejot uz priekšu, meklējot atbildes, darot visu ko var izdarīt, mainot sevi, mainot savu domāšanu, šī Cerība lēnām pārauga Ticībā un vēlāk arī Pārliecībā. Ticība un Pārliecība jau ir kaut kas daudz paliekošāks un to no mūsu smadzenēm vairs tik viegli nevar dabūt ārā.

Tāpēc ticēsim un būsim pārliecināti par sevi, jo mēs bieži vien pat neapzināmies cik mēs patiesībā esam stipri un kāds spēks ir mūsos!

Cilvēks izslēdz visas traucējošās skaņas, ieslēdz mierīgu mūziku, ir pats ar sevi vai ar sev tuvu cilvēku, it kā ir nodrošināts viss, lai beidzot būtu miers un klusums, taču nav, tāpat iekšā kaut kāds nemiers, kaut kādas traucējošas domas, "uzvelk" katrs mazākais troksnis, katrs nepareizi pateiktais vārds.

Nemiera vai stresa cēloņus cilvēki meklē ārējā vidē, taču visbiežāk ārējā vide ir tikai atspulgs iekšējam stāvoklim. Jūs noteikti esiet piefiksējuši, ka atkarībā no jūsu garastāvokļa, uz vienu un to pašu situāciju jūs variet reaģēt dažādi, piemēram, vienā dienā bļaujošs bērns jūs kārtīgi nokaitina, taču nākamajā dienā šādu pat situāciju jūs uztverat jau daudz mierīgāk un tas jums liek pat pasmaidīt. Tātad vainīga nav bērna bļaušana, bet jūsu reakcija uz šo bļaušanu, jūsu iekšējais psiholoģiskais stāvoklis.

Laikā, kad man tika diagnosticēta smaga depresija, šīs depresijas cēlonis bija fiziskā ķermeņa izmaiņas un neziņa par nākotni. Agrāk es depresiju vispār neuzskatīju par kādu nopietnu slimību, domāju, ka tās ir tikai tādas iedomas un veids kā pievērst sev uzmanību, pasakot visiem, ka "man ir depresija", tāpēc "žēlojiet un rūpējieties par mani".

Kā iepriekš esmu rakstījis, tad mans ceļš uz atveseļošanos sākās tikai tad, kad es sāku apzināties to, ka es neesmu tikai fiziskais ķermenis, jo, ja visu laiku savas domas koncentrētu tikai uz fizisko ķermeni, tad iziet no šī depresīvā stāvokļa nebūtu iespējams. Ja depresijas pamatā ir fiziska slimība, tad tas ir kā "vāveres ritenis" - fiziskais ķermenis nevar sākt atveseļoties, jo ir smaga depresija, taču smagā depresija ir no šīm fiziskajām problēmām un neziņas. Tātad uzdevums ir apturēt vāveres riteni.

Protams, lietojot antidepresantus, kuri iedarbojas uz nervu šūnām, ir iespējams mazināt depresīvās domas, taču pats stress, negatīvās vibrācijas un depresija tāpat paliek ķermenī, vienkārši smadzenes kādu laiku nereaģē uz negatīvajiem impulsiem. Tas ir tāpat kā ar sāpēm - ja iedzer pretsāpju medikamentus, sāpes jau nekur nepazūd, tās paliek turpat ķermenī, vienkārši netiek vadīti sāpju impulsi uz smadzenēm. Zāļu iedarbība kaut kad beidzas un nākamajā reizē jau būs nepieciešamas stiprākas zāles vai lielāka deva, taču klusums un miers, kuru cilvēks pats ar savu darbu rada sevī, tas nebeidzas. Arī, ja tas mazināsies, tad neskatoties uz situāciju, cilvēks zinās ko darīt, lai atkal atgūtu šo mieru sevī.

Arī savā situācijā neilgu laiku lietoju spēcīgus antidepresantus, taču tas nebija kā ilgtermiņa risinājums, tas tikai deva nepieciešamo dzirksteli depresijas nomāktajām smadzenēm. Antidepresanti parādīja, ka "tumšajā istabā" tomēr iespīd mazs gaismas stariņš un tad, pieķeroties pie tā, es pamazām pats varēju sākt vairot gaismu sevī.

Protams, lai izietu no depresīva stāvokļa tas prasa pacietību, lielu ticību un ilgstošu darbu ar sevi (man tas prasīja aptuveni gadu), tāpēc cilvēki visbiežāk izvēlas palikt pie antidepresantu lietošanas (palikt pie mākslīgi radītā miera un klusuma), jo to iedarbība ir ātra un acīmredzama.

Iekšējo klusumu un mieru jūs variet vairot paši sevī un, jo lielāks klusums un miers būs jūsos, jo mazāk jūs ietekmēs ārējie apstākļi, vienkārši mainīsies jūsu reakcija uz tiem. Katru dienu, kaut pāris minūtes, mēģiniet atlicināt laiku tikai sev, laiku kurā esiet tikai jūs un klusums. Protams, šis klusums iespējams tiks piepildīts ar domām par dažādām problēmām, par neizdarītajiem dienas darbiem utt., un šīs domas nav iespējams izslēgt, taču tās var mēģināt aizstāt ar domām, kuras jums izraisa patīkamas un skaistas emocijas, piemēram, pastaiga gar jūru vai skaistas bērnības atmiņas, un jūs jutīsiet kā nomierinās jūsu ķermeņa vibrācijas un iestājas šis patiesais miers un klusums.

Katram ir jāatrod savs ceļš pie sevis. Man šo ceļu palīdzēja atrast Liurautas Viktorinas . Liutauras, daloties ar savu dzīves pieredzi, iemācīja kā es pats varu vairot šo klusumu un mieru sevī, un mainot iekšējo pasauli es mainīju arī pasauli sev apkārt.

"Tik daudzi no mūsu sapņiem sākumā šķiet neiespējami, pēc tam tie šķiet neticami, un tad, kad mēs sākam pielietot milzīgu gribasspēku, tie drīz vien kļūst neizbēgami" Kristofers Rīvs.

Pirms nepilniem četriem gadiem, kad es pilnīgā neziņā par savu nākotni sēdēju istabā un man rokās bija ķēdītē iekārts svārsts, es viņam jautāju, vai es vispār vēl kaut kad varēšu skriet un piedalīties skriešanas sacensībās. Kad svārsts man sāka dot man vēlamās atbildes uz visiem maniem jautājumiem, tas mani nedaudz motivēja un deva cerību, ka viss atkal būs labi, ka nepieciešams tikai laiks. Bet ar laiku, kad es svārstam sāku uzdot aizvien nopietnākus jautājumus par savu nākotni, tad pēc vēlamo atbilžu saņemšanas es sāku saprast to, ka es pats ar savu apziņu esmu sācis kontrolēt šī svārsta kustības virzienu un tas man vienmēr atbildēja to, ko es vēlējos dzirdēt. Uz jebkuru jautājumu varēju saņemt gan "jā", gan "nē". Protams, tas nedaudz iedragāja manu pārliecību, bet no otras puses tajā brīdī sapratu to, ka viss ir manās rokās un, metot malā svārstu, sāku aizvien vairāk ticēt pats sev, saviem spēkiem, un, protams, turpināju sapņot un meklēt risinājumu. Sapņot par to, ka atkal viss būs labi.

Jau savos iepriekšējos rakstos rakstīju par to, kā meditāciju laikā un ar afirmāciju palīdzību ietekmēju savu realitāti, bet runājot konkrēti par skriešanu, tad savās meditācijās vienmēr vizualizēju to, kā es atkal skrienu, kā atkal piedalos sacensībās, kā finišēju un man kaklā tiek kārta medaļa. Atceros, ka tajā periodā naktīs bija diezgan maz sapņu un, ja tādi bija, tad tie parasti bija tādi, kas atainoja manu tā brīža drūmo ikdienu. Bet, pēc kāda laika, vienu nakti es redzēju sevi skrienam, redzēju tikai savas kājas, kuras atkal skrien, sajūta bija vienreizēja. Un no tā brīža es sāku sapņot vēl vairāk, nevis tikai naktīs, bet arī nomodā un ar laiku mani sapņi kļuva aizvien reālāki, līdz tie pakāpeniski sāka kļūt par realitāti.

Pirms nepilna gada ar sievu nogājām maratona distanci, taču es zināju, ka priekšā mani gaida arī atgriešanās skriešanas sacensībās. Sava atveseļošanās ceļa laikā es jau sapratu, ka vienmēr jābūt pacietīgam, neko nedrīkst sasteigt, ja turpināsi iet savu ceļu, tad īstajā brīdī dzīve Tev visu iedos. Pirms slimības vienmēr darīju visu pamatojoties tikai uz prātu, taču šobrīd vairāk ieklausos savās sajūtās un ķermenī, tāpēc arī mana atgriešānās visu laiku tika atlikta.

Protams, man tuvākie cilvēki satraucās par to, lai es atkal nepārforsēju, par to, vai mans ķermenis tiešām ir tam gatavs, jo tomēr tik daudz kam tika iziets cauri lai atgūtu veselību. Taču priekš sevis es jau biju sapratis to, ka man tas ir nepieciešams, jo visa mana atveseļošanās ceļa laikā ļoti būtiska atveseļošanās daļa bija tieši emocijām, jo kā zinām, tad mēs neesam tikai fiziskas, bet arī enerģētiskas būtnes un spēcīgas emocijas dod arī spēcīgu enerģiju un paaugstina ķermeņa vibrācijas, kas pozitīvi ietekmē arī fizisko ķermeni. Un atgriešanās taku skriešanas sacensībās man varēja dot vēl papildus emocijas.

Sākumā biju plānojis skriet Zaķa distanci (~12km), taču treniņos sapratu, ka ķermenis ir gatavs arī garākai distancei. Skrienot Stirnu Buka distanci (~21km) izbraudīju katru kilometru, katru sarunu ar citiem skrējējiem, tos īpatnējos skrējēju jokus, katru kalnu, katru meža taku, protams, bija grūti, taču biju neizsakāmi pateicīgs un laimīgs atgiezties. Agrāk skrēju mēģinot kādu apdzīt, būt labākam par citiem, pārspēt savu iepriekšējo rezultātu, taču tikai tagad saprotu, ka nevienam nekas nav jāpierāda, daudz svarīgāk ir mācēt vienkārši izbaudīt pašu procesu un būt pateicīgam par to, kas dots. Sasniedzot finišu manas emocijas jau bija tik sakāpinātas, ka nevarēju valdīt prieka un laimes asaras un, kas var būs vēl labāk par to, ja šādā brīdī Tevi finišā sagaida Tev tuvākais cilvēks.

Tāpēc, neskatoties ne uz ko, turpini sapņot. Tavi sapņi nekad nevar būt pa lielu, lai ko arī teiktu citi. Neviens nevar atņemt Tev Tavus sapņus, un sapņiem ir lieliska īpašība, tie mēdz piepildīties. Tikai ceļā uz šo sapņu piepildījumu, nekad neapstājies, nekad nepadodies, vienmēr turpini meklēt risinājumu, esi pacietīgs un saglabā ticību.

Kādā senā dziesmā skan tādi vārdi: "Ir tikai mirklis starp pagātni un nākotni, un šis mirklis saucas dzīve".

Kas ir dzīve? Kur tā sākas un, kur beidzas? Vai tai vispār ir sākums un beigas?

Es nezinu, kura ir Tava taisnība, vai tā, ka nāves nav un mēs pārdzimstam vēl un vēl, atstrādājot karmu un turpinot uzkrāt pieredzi, griežoties sansāras ratā, vai tā, ka pēc nāves nonākam mūžīgajā dzīvē - debesīs vai ellē, vai arī tā, ka pēc nāves vienkārši izslēdzas gaisma un viss beidzas. Kā saka, tad taisnību ir daudz, bet patiesība ir tikai viena, un agrāk vai vēlāk mēs katrs šo patiesību apzināsimies un sastapsim. Lai kāda būtu šī lielā patiesība, mūsu uzdevums ir būt šeit un tagad, piedzīvot, pieredzēt un izbaudīt šo konkrēto dzīvi, kura sastāv no daudziem notikumiem, brīžiem un mirkļiem.

Mums abiem ar sievu ļoti patīk kalni, nu tādi līdz 2000 metri v.j.l., kuros var kāpt bez speciāla aprīkojuma un redzēt lieliskus skatus. Esot kalna galotnē, ķeros pie telefona, lai ķertu labākos kadrus, taču sieva saka, ka bildē Tu nesajutīsi to visu skaistumu, tāpēc skaties un izbaudi ar acīm un iemūžini šo skaisto mirkli savā sirdī.

Taču dzīve nesastāv tikai no skaistajiem mirkļiem. Atmiņā visvairāk paliek tie mirkļi, kuri izraisīja visvairāk emocijas un sajūtas. Mirkļi, kuriem bija būtiska nozīme mūsu dzīvē, mirkļi kuri iespējams mainīja mūsu dzīvi. Dzīve ir kā filma, kurā skaistie mirkļi mijas ar dažādiem dramatiskiem notikumiem un Tu esi šīs filmas scenārija autors, režisors un galvenās lomas atveidotājs vienā personā.

Kā Tev patīk sava režisētā filma? Varbūt Tu tajā gribētu kaut ko uzlabot vai mainīt? Vai arī tomēr tā ir lieliska un aizraujoša, un Tu nevari sagaidīt tās turpinājumu?

Ja Tev iedotu veco 12 kadru filmiņu un teiktu, lai Tu tajā ievieto savas dzīves pašus svarīgākos mirkļus. Kurus dzīves mirkļus Tu būtu gatavs ielikt šajā filmiņā, cik kadri no šīs filmiņas jau būtu aizpildīti? Kuri mirkļi no Tavas dzīves būtu tā vērti, lai tiktu šajā eksluzīvajā bilžu albumā? Tie noteikti nebūs kaut kādi ikdienišķi mirkļi, kurus mēs darām un pieredzam katru dienu, taču kādi īpaši un emocionāli notikumi vai brīži, kurus iespējams pieredzam pirmo reizi dzīvē vai arī kaut kas tāds, kas būtiski mainīja mūsu dzīvi.

Noteikti esi dzirdējis no cilvēkiem, kuri ir bijuši tuvu nāvei tādu frāzi kā "visa dzīve paskrēja gar acīm". Tās iespējams bija tikai dažas sekundes, taču šajās dažās sekundēs cilvēks redzēja visu savu dzīvi, tās svarīgākos mirkļus pāris kadros, iespējams, tajos pašos 12 kadros vai pat mazāk.

Kad biju smagā depresijā un tuvu pašnāvībai, tās gan nebija pāris sekundes, tās bija vairākas nedēļas, kuras vilkās veselu mūžību, un tas bija pietiekoši ilgs laiks, lai atcerētos visu, kas bijis, visus svarīgākos un skaistākos dzīves mirkļus. Un šiem mirkļiem, kuri skrēja gar manām acīm bija ļoti liela nozīme, jo neskatoties uz to, kas ar mani tajā brīdī notika, es jutu, ka dēļ šiem mirkļiem ir vērts dzīvot, nevis mirt, un, ka man ir jādara viss, lai šai manas dzīves foto filmiņai es varētu pievienot arī nākamos nozīmīgos kadrus.

Runājot par to, ka mēs paši esam savas dzīves filmas režisori un paši arī rakstam šīs filmas scenāriju, tad mirklis, kādu es sestdien piedzīvoju, kad pēc skriešanas sacensību finiša virs galvas pacēlu savu meitu, manā scenārijā tika ierakstīts jau kopš 2020.gada sākuma, kad es uzsāku savu atveseļošanās ceļu. Šādu mirkli es vizualizēju katrā savā meditācijā, kaut gan tajā brīdī nezināju, vai vispār kaut kad vēl varēšu skriet un, vai vispār kādreiz būs lemts kļūt par tēvu. Vienīgais, kas man tajā brīdī bija, tā bija ticība. Ticība, kura pakāpeniski pieauga un kļuva par pārliecību, kura ļāva šādam scenārijam notikt.

Šobrīd mana dzīves filma daudz straujāk pildās ar šādiem mirkļiem, jo es daudz vairāk spēju novērtēt šo dzīvi, novērtēt to, kas man ir dots, neuztverot dzīvi un notikumus tajā, kā pašsaprotamas lietas, bet kā lielas dāvanas par kurām es varu pateikties katru dienu.

Bieži vien kāda savas dzīves notikuma svarīgumu mēs spējam novērtēt un apzināties tikai pēc kāda laika, taču tad mums vairs nav iespējas atgriezties tajā mirklī, lai to vēlreiz piedzīvotu un izbaudītu. Tāpēc esi klātesošs, veido savu dzīvi pēc iespējas daudzveidīgāku un neaizmirsti izbaudīt savas dzīves svarīgākos mirkļus, tā, lai Tavā dzīves albūmā trūktu vietas, kur šos visus mirkļus varētu ievietot.

"Katrs cilvēks piedzimst kā oriģināls, taču skumji, ka lielākā daļa nomirst kā kopijas" - Abrahams Linkolns

Ko citi par mani padomās? Tā taču nedrīkst. Tā normāli cilvēki nedara - vai šādi jautājumi un frāzes jums liekas pazīstamas?

Katrs ienāk šajā pasaulē ar savu unikālo personību, raksturu un identitāti, kura, laika gaitā, pakāpeniski sāk attīstīties un izpausties. Taču tad sabiedrība, izglītības sistēma, vecāku audzināšana, pakāpeniski ieliek šo unikālo personību aizvien lielākos un lielākos sabiedrības noteiktajos rāmjos, tādā veidā padarot unikālās personības aizvien līdzīgākas vienu otrai. Tiek darīts viss, lai cilvēki būtu pēc iespējas vienādāki, ar līdzīgām dzīves vērtībām, ar līdzīgu sapratni par to, kas labs, kas slikts, kas veiksmīgs, kas neveiksmīgs, kurš gudrs, kurš stulbs, kurš laimīgs, kurš nē. Tādu sabiedrību ir daudz vieglāk kontrolēt un vadīt. Kā arī, turot cilvēku pastāvīgās bailēs, par dzīvību, veselību un nākotni, tad vispār pazūd vēlme veikt jebkāda veida unikālas darbības vai paust nepopulārus viedokļus, galvenais, sakiet, kas man jādara un es darīšu visu, lai atrastos šajā izdomātajā drošības burbulī.

Katram no sabiedrības puses tiek iedots neredzams saraksts ar pamata lietām, kuras viņam dzīves laikā vajadzētu paveikt un sasniegt. Cilvēks iet caur savu dzīvi un pie sevis atzīmē:

stabils darbs "check",

dzīvoklis, māja, mašīna "check",

️ģimene, bērni, mazbērni "check" utt.

Beigās, ja kāds no šiem sabiedrības uzliktajiem pilnvērtīgas dzīves standartiem netiek sasniegts, cilvēks pats sevi sāk uzskatīt par sliktāku, neveiksmīgāku vai nelaimīgāku par kādu citu, jo arī pārējā sabiedrība automātiski viņu vērtē, izejot no šiem nerakstītajiem standartiem.

Skolotāja: "Slikti mācīsies, varēsi strādāt par sētnieku". Bet kā ir realitātē - ir daudz turīgu uzņēmēju, kuriem pat nav vidusskolas izglītības, bet kuri tagad algo savus klasesbiedrus ar augstākajām izglītībām. Un vispār, iespējams, tas sētnieks, kurš šorīt iztīrīja jūsu pagalmu no sniega, ir daudz mierpilnāks, piepildītāks un laimīgāks, par to bagāto uzņēmēju, kurš dzīvo lielā stresā, skraida no ārsta pie ārsta un tā arī neiepazīst patiesu laimi un mīlestību. Tad, kas ir šie sabiedrības standarti, vai tiešām tie uz visiem darbojas vienādi?

Unikālais bieži vien tiek iebiedēts ar neizdošanos vai ierobežots ar sabiedrības spiedienu. Mēs sakām izdomātas frāzes, kuras kāds jau teicis, darām lietas, kuras kāds jau ir darījis. Nekas nav jāizdomā, dari tā kā visi, to, kas jau ir izdomāts un pārbaudīts, un nekļūdīsies. Vienlīdzība un neizlekšana no pūļa mums liek justies droši, jo tā neparedz nekādus riskus. Bieži kaut ko nedarām tikai tāpēc, ka baidāmies no tā, ko citi padomās vai pateiks. Patiesība ir tāda, ka reti kuram patiesi interesē vai satrauc tas, ko jūs darāt vai domājat, jo viņiem pašiem ir savas dzīves, savas problēmas un tas, ka kāds jums pasaka to, ka jums neizdosies vai kritizē jūsu centienus, nozīmē tikai to, ka viņa paša dzīvē nav piepildījuma vai attīstības, un tādu pašu stagnāciju apzināti vai neapzināti viņš vēlas redzēt arī jūsu dzīvē.

Protams, arī savā atveseļošanās ceļā vairākas reizes saskāros ar dažādiem sabiedrības uzliktiem standartiem. Klasiskākais no tiem - ir slimība, ir zāles. Vai arī to, ka sava veselība jāuztic ārsta slēdzienam, lai vai kāds tas būtu, jo mēs paši neesam pietiekoši zinoši, lai spētu iepazīt un palīdzēt savam ķermenim. Farmācija - lielālais bizness, nevienam nebūtu izdevīgi, ja cilvēki aizvien vairāk sāktu no slimībām atveseļoties paši un dabīgākā veidā neizmantojot kaudzes ar medikamentiem. Daudzos gadījumos šis standarts arī nostrādā un palīdz cilvēkiem, taču labi, ka manā situācijā uz to brīdi ārstiem nebija zāļu, ko man piedāvāt, labi, ka viņiem nebija ārstēšanas metožu, ko piedāvāt un es tiku aizsūtīts mājās ar nosacījumu atgriezties pēc trīs mēnešiem, lai varētu novērot slimības progresu. Tieši tajā brīdī man piespiedu kārtā arī bija iespēja iet ārā no šiem sabiedrības iekaltajiem standartiem un sākt izpaust šo unikalitāti, sākt domāt un rīkoties plašāk, ārpus noteiktajiem rāmjiem, meklēt alternatīvus un unikālus ceļus, lai varētu atgūt veselību. Galu galā, man bija iespēja beidzot sākt domāt pašam, iepazīt savu ķermeni un uzņemties atbildību pašam par sevi, mēģināt un riskēt, un man bija pilnīgi vienalga, ko domā citi. Tas viss pilnībā mainīja manu domāšanu, ne tikai saistībā ar veselību, taču vispār kopumā attiecībā pret visiem šiem iedomātajiem sabiedrības standartiem, jo pats galvenais ir dzīvot saskaņā ar sevi, savām sajūtām, darīt to kas mani pilnveido, piepilda un dara laimīgu.

Es Tev piedāvāju paskatīties uz savu dzīvi no šī aspekta. Cik daudz lietās, kuras Tu ikdienā dari, Tu izpaud savu unikalitāti un oriģinalitāti un, cik daudz lietās, lai būtu ērtāk, drošāk un vienkāršāk, Tu kopē citus, atspoguļotot sabiedrības pieņemtās normas. Atceries, Tu esi unikāls un tāds kā Tu šajā pasaulē ir tikai viens eksemplārs. Nebaidies, atklāj sev un pasaulei savas unikālās īpašības un superspējas.

"Tev nav jādzīvo sava dzīve tā, kā citi to no Tevis sagaida" - Kriss Gilbo

Kā iepriekš stāstīju savā video "Dvēseles uzdevums", tad mēs katrs uz Zemes ierodamies ar konkrētu mērķi un dzīves uzdevumiem, ko mūsu dvēsele ir paredzējusi pieredzēt un sasniegt šajā dzīvē, kā arī ar konkrētu veidu kā tā vēlas attīstīties, ejot caur dažādiem dzīves pārbaudījumiem un uzdevumiem. Tātad, katrs te ierodamies, lai ietu savu unikālo dzīves ceļu.

Jebkurš cilvēks, kuru satieku savā dzīvē, ir daļa no mana ceļa. Kāds man kaut ko iemāca, kādam es dodu savas iegūtās zināšanas vai atbalstu, bet ar kādu kopā eju cauri dažādiem dzīves pārbaudījumiem un uzdevumiem. Ar kādu mans dzīves ceļš pārklājas vairāk, ar kādu mazāk, ar kādu es noeju kopā tikai īsu gabaliņu, ar kādu garāku, bet ar kādu eju un iešu kopā visu turpmāko dzīvi.

Taču, lai arī cik ļoti mans dzīves ceļš ir saistīts ar kādu konkrētu cilvēku, neviens no satikto cilvēku ceļiem pilnībā nekļūst par manu ceļu, jo arī viņiem katram ir savs dzīves ceļš, vienkārši mūsu ceļu virzieni, mērķi un uzdevumi kādā konkrētā dzīves posmā ir līdzīgi vai pat vienādi.

Kad kāds laulātais pāris nolemj šķirties, tad bieži vien izskan tādas frāzes kā: "dzīves ceļi šķīrās" vai arī "nolēmām katrs iet savu ceļu". Protams, ja mēs tajā visā tik ļoti neiedziļinamies, tad šīs frāzes izklausās kā parasti standarta teikumi, t.i., cilvēki vienkārši nevar sadzīvot kopā un nolēma šķirties, taču, vairāk izprotot un ieklausoties savās sajūtās, cilvēks saprot, ka viņu virza kaut kāda iekšējā balss, kura liek kaut ko mainīt un tieši šīs iekšējās sajūtas ir dvēseles balss, kura mūs vedina atgriezties uz sava, jau iepriekš paredzētā dzīves ceļa.

Esmu jau stāstījis par to, ka, ja mēs ilgstoši neklausām savai dvēseles balsij, vai arī to vienkārši nedzirdam un ignorējam, tad agrāk vai vēlāk, ar dažādu pārbaudījumu palīdzību, dzīve mūs mēģinās uz šī paredzētā ceļa "uzlikt" atpakaļ, un tā arī notika manā gadījumā.

Iedomāsimies, ka mūsu dzīves ceļš, tāpat kā mūsu partnera ceļš, sastāv no divām joslām, un abi šie ceļi iet vienā virzienā. Mums ir vienādi lielie dzīves plāni un mērķi, uz kuriem mēs kopēji tiecamies, un mums ir kopēji pārbaudījumi un uzdevumi, kurus mēs izejam divatā, atbalstot viens otru. Piemēram, veselības pārbaudījums manā ceļā jau bija ieplānots (agrāk vai vēlāk tas notiktu), jo bez tā mans prāts neļautu man mainīties un nonākt uz paredzētā dvēseles attīstības ceļa, savukārt, es šo pārbaudījumu nekad nebūtu pārvarējis, ja man blakus nebūtu tieši mana sieva un, ejot cauri šim pārbaudījumam, mēs abi attīstījāmies, augām un guvām nenovērtējamu pieredzi.

Taču vienlaicīgi mums katram ir arī savi personīgie mērķi, savs pašattīstības un pašrealizācijas ceļš. Tātad, varam uzskatīt, ka mūsu divu joslu ceļi pārklājas tikai vienā joslā un otra josla ir paredzēta tikai un vienīgi mūsu personīgajai, fiziskajai un garīgajai attīstībai un izaugsmei, tam, ko mūsu dvēseles ir paredzējušas realizēt šajā dzīvē. Problēmas sākas tajā brīdī, kad kāds no partneriem saprot to, ka viņam vairāk nav savas joslas un viņš "brauc" tikai pa otra cilvēka ceļu, pilnībā pazaudējot savējo. Cilvēka iekšējās sajūtas viņam saka to, ka viņš dzīvo kāda cita dzīvi, un dažreiz cilvēki ar šādām sajūtām var nodzīvot visu dzīvi un dzīves beigās vainot visus apkārtējos par to, ka viņš vai viņa savu dzīvi ir atdevis/ziedojis kādam citam, piemēram, sievai, vīram, bērniem utt., tāpēc jāpadomā par to, kur tajā visā ir mans ceļš, par to, vai tas, ko es daru, padara mani laimīgu un piepildītu. Tava dzīve ir tikai Tava, tā nepieder nevienam citam un tas, kā Tu to nodzīvosi, galvenokārt atkarīgs no Tavām izvēlēm.

Kā sākumā minēju, tad katram cilvēkam, katrai dvēselei ir savs unikālais dzīves ceļš un esot ar kādu kopā, mēs abpusēji palīdzam viens otram attīstīties, pašrealizēties un iet savu ceļu. Arī tikko piedzimis bērns ienāk šajā pasaulē jau ar konkrētiem dzīves mērķiem un uzdevumiem, kurus viņš (viņa dvēsele) ir paredzējusi šajā dzīvē sasniegt, pieredzēt un realizēt. Bērna dvēsele izvēlas konkrētos vecākus, jo ar viņu palīdzību būs iespējams realizēt izplānoto ceļu. Tas ir abpusējs attīstības un pieredzes ceļš gan vecākiem savā ceļā, gan bērnam savā. Un vecākiem, turpinot arī savu pesonīgo attīstības un dzīves ceļu, ir jāpalīdz šai mazajai, bet jau daudzas dzīves pieredzējušai dvēselei, atrast šo savu ceļu un virzīties pa to.

Nepazaudē savu dzīves ceļu, bet, ja kādā brīdī Tev liekas, ka Tu jau sāc dzīvot kāda cita dzīvi, tad apstājies un ieklausies savā iekšējā balsī, jo viņa vienmēr zinās to, kas Tev ir jādara un kādā virzienā jāiet, lai atgrieztos uz sava ceļa.

Vai Tu ej savu ceļu?